Sveiki! Rakstu fantāzijas žanra manuskriptu. Esmu labošanas procesā un meklēju pirmos lasītājus :)
Šobrīd mazliet vairāk par 20 nodaļām pieejamas lasīšanai, bet rakstīšana man iet ātri un arī nodaļas ir visai garas. Ļoti priecāšos dzirdēt vēl kāda viedokli! Anotācija
Laikos, kad Zeme bija skaļa, Cilvēki zināja, ka Dzīves atslēga guļ maigi sanošu jāņtārpiņu vēderos, ir iestrādāta krītošu lapu vēnās un šūpojas garajos vītolu zaros, kas draud aizskart pļavas puķes – lēnajās, klusajās dabas daļās. Daļa Cilvēku pievērsa savas acis Debesīm un Klusumam ko tās sniedza, līdz viņi sāka mainīties, sāka saprast šo valodu – līdz kļuva par Rēgiem. Tomēr citi skrēja kopā ar vēja aukām, smējās kopā ar burbuļojošiem strautiem un muzicēja kopā ar pērkona dārdiem. Viņi ielika rokas Zemē un ticēja, ka atraduši Mājas. Viņi kļuva par Fejām. Bija arī tādi, kas ticēja, ka Cilvēkam nepieciešams tikai viņš pats. Izgudrotāji, kas ticēja vien patiesībai un attīstības līknei – Mēleji. Viņi Dzīvoja, līdz no ēnām un saules stariem iznāca Mēni un Mūzas, tīras maģijas un haosa būtnes, kas čukstēja tiem ausīs, iedvesmojot radīt un iznīcināt. Viņus vairs nespēja apstādināt ne Laiks, ne Pārmaiņas, ne Prāts, ne Ķermenis. Humanoīdi plūca savu lauru rozes, līdz Zeme kļuva klusa. Viņi dzīvoja nākotnei, ko nepiedzīvoja. Vēroja krītošās lapas, straujos strautus un prātoja, kādēļ šīs lietas eksistē ārpus Laika, nespēja atcerēties, ko zinājuši iepriekš. Rēgi kļuva auksti kā bezgalīgais kosmoss, Fejas aizmirsa savus pirmsākumus Zemes klēpī, savukārt Mēleji izgudroja arvien īsākas pavadas, kurās turēt Zemi, Debesis un Klusumu. Un Pasaulē nekas nemainījās, līdz piedzima Rēgs, kurš audzināts pazīt debess zilumu uz savas miesas, ciest klusu un paklausīt. Tomēr viņa dvēsele nerimst degt un kliegt pēc kā cita. Vai viņš izvēlēsies saņemt bruņinieka silto roku, kas tas nāks to dāvāt, vai žilbs viņa gaismas? Vai sekos savai dabai, vai liktenim?
e-pasts saziņai:
[email protected]
